| Chapter 22 |
1 |
Un Jēzus atbildēja un atkal runāja viņiem līdzībās, sacīdams: --
|
2 |
Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas. --
|
3 |
Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās, bet tie negribēja nākt. --
|
4 |
Viņš atkal sūtīja citus kalpus un teica: Sakiet ielūgtajiem: lūk, es esmu savu mielastu sagatavojis, mani vērši un barotie lopi ir nokauti, un viss sagatavots, nāciet kāzās! --
|
5 |
Bet viņi, neievērodami to, aizgāja cits uz savu saimniecību, bet cits savā tirdzniecībā. --
|
6 |
Bet pārējie satvēra viņa kalpus, nonicināja tos un nonāvēja. --
|
7 |
Bet, kad ķēniņš to dzirdēja, viņš sadusmojās, un nosūtījis savu karaspēku, nonāvēja šos slepkavas un nodedzināja viņu pilsētu. --
|
8 |
Tad viņš sacīja saviem kalpiem: Kāzas gan sarīkotas, bet tie, kas bija aicināti, nebija cienīgi. --
|
9 |
Tāpēc izejiet krustceļos un aiciniet kāzās, ko vien atradīsiet! --
|
10 |
Un viņa kalpi izgāja uz lielceļiem un saaicināja visus, kādus atrada: ļaunus un labus; un kāzu nams pildījās viesiem. --
|
11 |
Bet ķēniņš ienāca aplūkot viesus un ieraudzīja cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drānās. --
|
12 |
Un viņš sacīja tam: Draugs, kā tu šeit ienāci, nebūdams kāzu drānās? Bet tas cieta klusu. --
|
13 |
Tad ķēniņš sacīja kalpiem: Sasieniet viņam rokas un kājas, metiet viņu ārējā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana. --
|
14 |
Jo aicināto ir daudz, bet maz izredzēto. --
|
15 |
Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā notvert Viņu vārdos. --
|
16 |
Un tie sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci un ka Tu neraugies ne uz ko, jo Tu neskaties uz cilvēka personu. --
|
17 |
Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē? --
|
18 |
Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt? --
|
19 |
Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam dēnāriju. --
|
20 |
Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts? --
|
21 |
Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder! --
|
22 |
Un kad viņi to dzirdēja, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. --
|
23 |
Tanī dienā atnāca pie Viņa saduceji, kas māca, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja Viņam, --
|
24 |
Sacīdami: Mācītāj, Mozus teicis: ja kas nomirst bez bērniem, tad lai viņa brālis precē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus! --
|
25 |
Bet bija pie mums septiņi brāļi; pirmais apprecēja sievu un nomira; un tā kā tam nebija bērnu, viņš atstāja savu sievu savam brālim. --
|
26 |
Tāpat otrs un trešais līdz pat septītajam. --
|
27 |
Un beidzot pēc viņiem visiem nomira arī sieva. --
|
28 |
Tad kuram no septiņiem šī sieva piederēs pēc augšāmcelšanās, jo viņa visiem piederējusi? --
|
29 |
Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Jūs maldāties, nesaprazdami Rakstus, nedz arī Dieva spēku. --
|
30 |
Jo pēc augšāmcelšanās ne precējas, ne tiek precēti, bet visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs. --
|
31 |
Bet vai jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs teicis, kas jums saka: --
|
32 |
Es esmu Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. --
|
33 |
Un ļaudis, to dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību. --
|
34 |
Bet kad farizeji izdzirda, ka Viņš saducejiem muti aizdarījis, tie sapulcējās kopā. --
|
35 |
Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņu, jautāja: --
|
36 |
Mācītāj, kurš lielākais bauslis likumā? --
|
37 |
Jēzus sacīja viņam: Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta! --
|
38 |
Šis ir lielākais un pirmais bauslis! --
|
39 |
Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! --
|
40 |
Šajos divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši. --
|
41 |
Bet kad farizeji bija sanākuši, Jēzus jautāja viņiem, --
|
42 |
Sacīdams: Kā jums šķiet, kas ir Kristus? Kā dēls Viņš ir? Viņi atbildēja: Dāvida. --
|
43 |
Viņš sacīja tiem: Kā tad Dāvids garā sauc Viņu par Kungu, sacīdams tā: --
|
44 |
Kungs sacīja manam Kungam: Sēdies pie manas labās rokas, iekams es lieku Tavus ienaidniekus par paklāju Tavām kājām. --
|
45 |
Bet ja Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Viņš ir tā dēls? --
|
46 |
Un neviens nevarēja Viņam ne vārda atbildēt; un no šīs dienas neviens neuzdrošinājās Viņam vairs jautāt. --
|