| Chapter 14 |
1 |
Tanī laikā tetrarhs Herods dzirdēja runājam par Jēzu, --
|
2 |
Un viņš sacīja saviem ļaudīm: Šis ir Jānis Kristītājs; viņš no miroņiem uzcēlies, un tāpēc viņā brīnumdarītāja spēks. --
|
3 |
Jo Herods sava brāļa sievas Herodijas dēļ Jāni bija apcietinājs, saistījis un ieslodzījis cietumā. --
|
4 |
Jo Jānis sacīja viņam: Nav brīv tev to pie sevis atstāt. --
|
5 |
Bet, gribēdams viņu nonāvēt, baidījās tautas, jo tā atzina viņu par pravieti. --
|
6 |
Heroda dzimšanas dienā Herodijas meita dejoja viņu priekšā, un viņa patika Herodam. --
|
7 |
Tāpēc viņš zvērēdams apsolīja dot tai visu, ko vien viņa lūgs. --
|
8 |
Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu! --
|
9 |
Un ķēniņš noskuma; bet zvēresta un to dēļ, kas atradās pie galda, viņš pavēlēja dot. --
|
10 |
Viņš sūtīja, lai Jānim cietumā nocērt galvu. --
|
11 |
Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; viņa to aiznesa savai mātei. --
|
12 |
Un viņa mācekļi atnākuši paņēma tā miesu un apbedīja to; tad viņi aizgāja un paziņoja Jēzum. --
|
13 |
Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš no turienes laivā aizbrauca uz atsevišķu tuksnešainu vietu; bet ļaudis, to dzirdēdami, no pilsētām sekoja Viņam kājām. --
|
14 |
Un Viņš izkāpis redzēja daudz ļaužu; un Viņš par tiem iežēlojās; un Viņš dziedināja viņu slimos. --
|
15 |
Vakaram iestājoties, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: Vieta tuksnešaina, un stunda jau vēla; atlaid ļaudis, lai tie iet miestos iepirkt sev barību! --
|
16 |
Bet Jēzus viņiem sacīja: Nevajag viņiem aiziet, dodiet jūs viņiem ēst! --
|
17 |
Tie atbildēja Viņam: Mums šeit nekā nav, bet ir tikai piecas maizes un divas zivis. --
|
18 |
Un Viņš sacīja tiem: Atnesiet man tās šurp! --
|
19 |
Un Viņš, pavēlējis ļaudīm apmesties zālē, paņēma piecas maizes un divas zivis; un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, svētīja un lauza, un pasniedza maizes mācekļiem, bet mācekļi - ļaudīm. --
|
20 |
Un visi ēda un paēda. Un savāca atlieku druskas pilnus divpadsmit grozus. --
|
21 |
Bet to, kas ēduši, skaitā bija pieci tūkstoši vīriešu, neieskaitot sievietes un bērnus. --
|
22 |
Un tūliņ Jēzus pamudināja mācekļus kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties otrā krastā, iekams Viņš atlaidīs ļaudis. --
|
23 |
Un Viņš, ļaudis atlaidis, viens pats uzkāpa kalnā lūgt Dievu. Vakaram iestājoties, Viņš bija tur viens pats. --
|
24 |
Bet viļņi jūras vidū svaidīja laivu, jo bija pretvējš. --
|
25 |
Bet Viņš ceturtās nakts sardzes laikā, iedams pa jūru, nāca pie tiem. --
|
26 |
Un tie, redzot Viņu staigājam pa jūru, iztrūkās un sacīja: Tā ir parādība. Un bailēs tie kliedza. --
|
27 |
Un Jēzus tūliņ viņus uzrunāja, sacīdams: Esiet droši! Es esmu, nebīstieties! --
|
28 |
Bet Pēteris atbildēja un sacīja: Kungs, ja Tu tas esi, pavēli man iet pie Tevis pa ūdens virsu! --
|
29 |
Un Viņš sacīja: Nāc! Un Pēteris, izkāpis no laivas, gāja pa ūdens virsu, lai ietu pie Jēzus. --
|
30 |
Bet viņš, redzēdams stipro vēju, izbijās un, kad sāka grimt, sauca, sacīdams: Kungs, glāb mani! --
|
31 |
Un Jēzus, roku izstiepis, satvēra viņu un sacīja: Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies? --
|
32 |
Un kad viņi iekāpa laivā, vētra apklusa. --
|
33 |
Bet tie, kas bija laivā, nāca un pielūdza Viņu, sacīdami: Patiesi, Tu esi Dieva Dēls! --
|
34 |
Un pārcēlušies viņi nonāca Ģenezaretes zemē. --
|
35 |
Un tā novada ļaudis, Viņu pazinuši, izziņoja visā apgabalā; un tie atnesa pie Viņa visus savus slimniekus un lūdza Viņu, lai atļauj pieskarties kaut Viņa drēbju vīlei. Un visi, kas pieskārās, kļuva veseli. --
|